Pelnu garša.

Kad pagales un papīra lapas ir izdegušas un palikuši ir tikai pelni, es tos satveru savās nosalušajās plaukstās un ar smagu elpas vilcienu paceļu gaisā. Rodas pelēks pelnu mākonis, viss smagums ir pagaisis un pelnu puteklīši lēni piezemējas..

Aukstuma pieskāriens.

Kad koki ir kļuvuši kaili un saule vēsāka..

Stikla lūzumi.

Nu stikla rūtis ir sašķaidītas.. Apkārt mētājas tikai atmiņas.. Vieta ir pamesta, apkārt vairs nav rosība, ir palicis tukšums un zudis siltums, kuru telpā ienesa cilvēku soļi, sarunas un klātbūtne. Laikam ejot, šeit ir viesojušies daudz apmeklētāji, katrs ar savu interesi pret šo vietu. Es esmu viens no šiem apmeklētājiem, kurš ieradās, lai izjustu to neparasto gaisotni.. Lai tvertu mirkli..
Šeit ir neparasti kluss.. Krūmu zari sniedzas caur kailajām logu ailēm, saule apspīd daļu telpas..
Speru soļus.. Uz grīdas ir izkaisīti stikli, kuri ir pārklājuši daļu telpas un krakšķ zem manām kājām. Gaisotne tiešām ir ļoti neparasta.. Telpa liekas tik vēsa un nelabvēlīga.. Tomēr, kad iespīd saule, tā pārtop.. Izkaisītie stikli spīguļo, sienās parādās atspīguļotie saules stari.
Es satveru plaukstās stikla kristāliņus.. Tie iemirdzas.