Pirms atkušņa.

Kad laukā nesaudzīgi pūš vējšs, līst lietus un kājas slīkst zemē, kura piesūkusies ar sakusušo sniegu, es vēlos atgriezties.. Spert soli atpakaļ un vēlreiz izjust to auksto laiku, kad sniegs saplaka zem kājām un bija jūtama tā saplakšanas skaņa. Kad vel sniegpārslas krita no debesīm un roku pirksti sala šķietami biezajos cimdos.

"Bet tagad, kad tumsas mugura melna un plata iezveļas rūtīs, ar savas sirds vienmuļo pulsu es saskaldu laiku... un bruģēju smadzenēs lielceļus šaubām, jo vai arī mani kāds taupa ? "

Asās bārkstis.

Mazliet.. Pelēcīgos toņos starp balto.. Un pa vidu arī melns.

Tādas nu ir vakardienas krāsas.. Bet šodiena - vēl tumšāka.

Rokas tik pat pelēkas no aukstuma. Asās, saltās sniega bārkstis sakļauj visu un aizķer visu, kas pagadās tām tuvumā. Tās nemitīgi dursta un ķersta manus čukstus. Vējš caur asajām bārkstīm piņķerē domas un spēlē šalcošu melodiju.. Caur sniega puteņa šalli izplēn iedomas, palieku es un pelēkie toņi..