Kājām grimstot dubļos..

Skujās saķērušās ūdens pērles spīguļo saules staros..

Tur, kur saule nav izkausējusi aukstuma pieskārienu smalki sasalušās sniega pārslas apklāj grāvju malas..

Pie jumta malas pieķērušās zilganās lāstekas slēpjas no saules gaismas..

Starp ziemu un pavasari.

Kad saule silda vaigus, bet aukstums vel kniebj pirkstu galos..

Krīt sniega pārslas skropstās un ķeras matos, pūš vējšs, bet zem kājām - peļķes pārklātas ar ledus plīvuru.

".. Un aiziet. Pāri viņam gaiss
Vēl dūc kā liela vara stīga.
Viņš aiziet. Ēnās sadrūp klajs
Un kļūst gar ceļu dziļš un līgans. "