Izplūdumā..

Šoreiz tā vietā, lai pievērstos smalkākiem dabas elementiem, es izvēlējos pasniegt kaut ko savādāku pēc ieteikuma - dabas skatus.
- Veltu Sorentai Beišānei.

Un atkal debesīs ir izplūduši maigie toņi, kuri savā starpā vijas, radot dažādas krāsu pārejas.
Koki skaisti grezno debesu sniegto rotaļu, to zari stiepjas, it kā viegli censtos saķert izplūdušos mākoņus, lai skaistums būtu ilgāk vērojams..
Tā vien liekas, ka kāds mākslinieks ar pasteļu krītiņiem pludina kopā krāsas..

 Un ar īsu laika atstatu ir jau vērojamas savādākas, intensīvākas krāsas, kuras no maigi rozīga toņa ir kļuvušas dedzīgi dzeltenas..

Kad krusas graudiņi ir pārklājuši zemi un lietus lāses pārņēmušas apkārtni..

Nemiers..

Lietus spēcīgi sitas pret mājas jumtu, tā straumes strauji noslīd no jumta, nonākot līdz notekcaurulēm, kur lēni plūst līdz stāvajai notekcaurulei, tad notek lejup, nopil virsū smalkajiem akmentiņiem un izsūcas caur to spraugām, iesūcoties zemē..
Asajām lietus lāsēm pievienojas krusa, kura vēl neiecietīgāk un spēcīgāk sitas pret māju jumtiem, it kā gribēdama iedragāt caurumus tajos.

Pēc šīs nemierīgās dabas rotaļas, apkārtne ir parādījusies savādākās noskaņās, tā ir atplaukusi plašākā skaistumā.

Kad paliek zāģu pēdas..

Un tiek apzāģēts pūpol koks.. Pūpola skaidas tiek izbārstītas pa zāli, arī pienenes tiek pārkaisītas ar mazajiem koka fragmentiņiem.

Pār sazāģētajiem pūpola stumbra gabaliem viegliem solīšiem skraida skudras. Tās satiekas un apstājas viena pret otru, it kā veidotu īslaicīgu sarunu un tad izšķiras, katra dodoties savā virzienā. 

Tomēr uz šķietami atmirušā koka ir vēl manāma ķērpju dažādība, rodas krāsu reibinošs salikums, paveras savādākas, līdz šim neievērotas formas..

Zāģu atstātās pēdas ir labi redzamas, vienuviet ir palikusi tāda kā rēta nozāģētajā zara gabalā..

Pelēcīgs vieglums..

Ejot pa sliedēm, manu skatienu noķēra milzīgs, pelēks akmens, kurš bija klāts ar maigi pelēcīgi zilganiem ķērpjiem, kuri bija vietām paretināti, tomēr tajā pašā laikā bija lieliski pielāgojušies akmens krāsai, ka to zudamība nebija īpaši manāma. Uz akmens arī atradās smalkas, sausas sūnas, tajās bija vērojama krāsu pāreja no tumšāki zaļu uz gaišāki zaļu krāsu. Sūnu galos vijās smalki zirnekļu tīkli, kuri ķerstīja vieglo pavasara vēju..

To varēja uzlūkot arī caur koku zariņiem, kuros tikko parādījušās pirmās smalkās lapiņas..

Kaut kur starp pātrauktajām ēnām biezokņa vidū..

Un es atgriežos mežā..

Es ieeju tajā, es izjūtu un izsmaržoju to.. Es izprotu to un iedziļinos tajā.. Es ieklausos skaņās, kuras tas dāvā - gan putnu, gan vēja, arī koku stumbru čīkstoņā, kuru ir izraisījis spēcīgais vējš, mētājot galotnes šurpu turpu - sitot koku stumbrus vienu pret otru.

- Veltu Vinetai Veselei. (: