Tev kādreiz ir nācies sevi pieķert skatoties vienā punktā, vērojot pārmaiņas tajā ?
Kamēr vējš viegli rotaļājās manos matus, plivināja drēbes, kustināja zarus, kuriem cauri spraucās saule.. - Apkārt bija dzirdamas putnu balsis, rokās man atradās kārtējais Edgara Vollesa kriminālromāns un es sēdēju pie brīnišķīgas, daļēji aizaugušās upes uz apgāztas laivas, atspiedusies pret koku, kura mizas man ne visai vēlami spieda muguru.. - Es ievēroju ko tādu, kas man lika novērsties no aizraujošās grāmatas notikumiem.. - Tā bija laivas virsma uz kuras nokrita koku lapa manā acu priekšā.. Tā bija kā sapņaina glezna.. Tās krāsas, tā zaļā laivas virsma, tas atspulgs.
Pie spīguļojošās upes krasta es ievēroju kaut ko tik pasakainu.. - Dzirdu atspulgu, kurā bija skaidri redzami ne tikai augi, bet arī koši zilās debesis un pūkainie mākoņi, caur kuriem vijās lidmašīna.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru