Zem biezās kārtas.

Vēl vakar, kad braucu ar autobusu mājās, vēroju, kā izmainās apkārtne.. Vietām sniega bija tik maz, ka tas vārgi apklāja koka zarus, citviet tas bija nokusis pavisam. Brīžiem slapjais, krītošais sniegs sitās pret logu, atstādams izpludinātas ainas.. Bet jo tuvāk biju savai pilsētai, jo biezāka kļuva tā kārta, kura bija apsegusi apkārtni. Krita tik biezas pārslas, likās, ka pastiepjot plaukstu, tā tiktu piebērta ar kaudzi.

Sniga tik neprātīgi skaisti, uz ielas laternu gaismā spīguļoja katra mazā kritusī pārsliņa. Acis nepievērsās slidenajam ceļam zem kājām, tās tikai ar lielu sajūsmu pētīja apkārtni.

Šodien cēlos ar cerību, ka viss vakardienas skaistums vēl būs palicis neskarts.. Un tā arī bija.. Šī bija tā diena, kad varēja stundām ilgi staigāt apkārt un nesala rokas, diena, kad viss bija tik balts un skaists, kad zaros bija saķēries sniegs, kurš atgādināja vates bumbas.. Diena, kad aizskarot zarus, tie smalki birdināja mazu sniega saujiņu, kura kā pūdercukurs nolaidās uz zemes - tik lēni un sapņaini..

- Patīkamu skatīšanos.